Kārina Pētersone

Kārina Pētersone
	K. Pētersone 2015. gadā
	Latvijas Republikas kultūras ministre
	Amatā; 1998. gada 26. novembris — 2002. gada 7. novembris
Prezidents	Guntis Ulmanis; Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs	Vilis Krištopans; Andris Šķēle; Andris Bērziņš (LPP/LC)
Priekštecis	Ramona Umblija
Pēctecis	Inguna Rībena
	9. Saeimas deputāte
	Amatā; 2007. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris
Prezidents	Valdis Zatlers
Premjerministrs	Aigars Kalvītis; Ivars Godmanis; Valdis Dombrovskis;
	Latvijas Republikas Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās
	Amatā; 2006. gada 8. aprīlis — 2006. gada 7. novembris
Prezidents	Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs	Aigars Kalvītis
Priekštecis	Ainars Latkovskis
Pēctecis	Oskars Kastēns
	7. Saeimas deputāte
	Amatā; 1998. gada 3. novembris — 1998. gada 17. decembris
Prezidents	Vaira Vīķe-Freiberga; Guntis Ulmanis;
Premjerministrs	Guntars Krasts; Vilis Krištopans; Andris Šķēle; Andris Bērziņš;
Dzimšanas dati	1954. gada 19. septembrī (69 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Politiskā partija	Latvijas Ceļš (līdz 2007); LPP/LC (2007-2011)
Dzīvesbiedrs(-e)	Raimonds Auškāps
Profesija	filoloģe
Augstskola	Latvijas Valsts universitāte

Kārina Pētersone (dzimusi 1954. gada 19. septembrī, Rīgā) ir latviešu Latvijas pasniedzēja, tulkotāja un politiķe, bijusī kultūras ministre un īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās, kā arī 7. Saeimas un 9. Saeimas deputāte, vadījusi Latvijas institūtu, bijusi Saeimas ģenerālsekretāre, Rīgas Latviešu biedrības domes locekle, A. Čaka biedrības un O. Vācieša biedrības biedre.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1954. gadā Rīgā teātra režisora un dramaturga Pētera Pētersona ģimenē. 1972. gadā absolvēja Rīgas 50. vidusskolu, 1978. gadā beidza studijas Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes angļu filoloģijas nodaļā. No 1978. gada līdz 1982. gadam K. Pētersone bija Rīgas Politehniskā institūta Svešvalodu katedras pasniedzēja. No 1982. gada līdz 1991. gadam — Latvijas Valsts Universitātes Angļu filoloģijas katedras vecākā pasniedzēja. Precējusies ar tulkotāju un dramaturgu Raimondu Auškāpu. Laulībā trīs bērni.^[1] 1989. gadā pabeidza studijas aspirantūrā.

Tulkojumi no angļu valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lorija Holsa Andersone (Laurie Halse Anderson): „Runāt“ (Speak, 1999; Zvaigzne ABC, 2013)
Helēna Grānta (Helen Grant): „Spēle ar nāvi“ (Wish Me Dead, 2011; Zvaigzne ABC, 2014)
Kerolaina Meisa (Caroline Myss): „Arhetipi“ (Archetypes : Who are you?, 2013; Zvaigzne ABC, 2015)
Opra Vinfrija: „Ko es skaidri zinu“ (What I Know for Sure, 2014; Zvaigzne ABC, 2016)
Mišela Obama: „Izaugt“ (Becoming, 2018; Zvaigzne ABC, 2019)

Teātra lugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pīters Nikolss (Peter Nichols): „Kaislību spēle“ (Passion Play, 1991)
Sems Šepards (Sam Shepard): „Prāta meli“ (A Lie of the Mind, 1985)
A. R. Gērnijs (Albert Ramsdell Gurney): „Mīlestības vēstules“ (Love Letters, 1988)
Alans Eikborns (Alan Ayckbourn): „Kā mīl tā otrā puse“ (How the Other Half Loves, 1969)

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1991. gada līdz 1993. gadam K. Pētersone bija Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova palīdze. No 1993. gada līdz 1995. gadam viņa saglabāja līdzīgu palīga amatu, A. Gorbunovam kļūstot par 5. Saeimas priekšsēdētāju. No 1995. gada līdz 1996. gadam viņa bija 6. Saeimas deputāta, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja A. Gorbunova palīdze, bet no 1996. gada līdz 1997. gadam — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra A. Gorbunova palīdze, vēlāk padomniece.

1997. gadā K. Pētersone uzsāka aktīvu politisko darbību, iestājoties partijā "Latvijas Ceļš" (LC) un no tās saraksta tika ievēlēta Rīgas domē. No 1997. gada līdz 1998. gadam viņa bija Rīgas domes deputāte un Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētāja. 1998. gadā kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās un kļuva par 7. Saeimas deputāti. No 1998. gada līdz 2002. gadam viņa bija Latvijas Kultūras ministre, sākotnēji Viļa Krištopana valdībā, saglabājot amatu arī sekojošajās Andra Šķēles un Andra Bērziņa valdībās. 2002. gadā kandidēja 8. Saeimas vēlēšanās, bet netika ievēlēta. Tāpat vēlētāju atbalstu neguva 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās un 2005. gada Rīgas domes vēlēšanās.

No 2003. gada līdz 2006. gadam K. Pētersone bija Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktore. No 2004. gada līdz 2006. gadam viņa bija Parex bankas padomes locekle. 2006. gadā pēc Ainara Latkovska demisijas K. Pētersone kļuva par Aigara Kalvīša valdības Īpašu uzdevumu ministri sabiedrības integrācijas lietās, kā Saeimā un valdībā neesošā "Latvijas Ceļa" partnera Latvijas Pirmās partijas (LPP) pārstāve.

2006. gadā notikušajās 9. Saeimas vēlēšanās K. Pētersone tika ievēlēta no LPP un "Latvijas Ceļa" apvienības un līdz 2010. gadam bija 9. Saeimas deputāte, kā arī Saeimas priekšsēdētāja biedre. Viņa bija arī LPP/LC frakcijas priekšsēdētāja vietniece, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sekretāre, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas biedre.^[2] 2007. gada Valsts prezidenta vēlēšanās viņa tka izvirzīta kā LPP un "Latvijas Ceļa" kandidāte Valsts prezidenta amatam, bet vēlāk tika atsaukta par labu Valdim Zatleram. 2009. gadā K. Pētersone tika virzīta arī kā kandidāte Saeimas priekšsēdētājas amatam, bet zaudēja Solvitai Āboltiņai. Kandidēja 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, bet netika ievēlēta. 2010. gadā nesekmīgi kandidēja 10. Saeimas vēlēšanās no apvienības "Par Labu Latviju" saraksta. Bijusi partijas "Latvijas Ceļš" valdes locekle, valdē palikusi arī pēc LC saplūšanas ar Latvijas Pirmo partiju.

No 2010. gada līdz 2015. gadam K. Pētersone bija Latvijas Institūta direktore.^[3] Pēc nonākšanas amatā apturēja darbību partijā LPP/LC.

2015. gadā K. Pētersone tika apstiprināta par pirmo Saeimas ģenerālsekretāri, kas ir administratīvs amats, kura pakļautībā strādā Saeimas kancelejas direktors un izpilddirektors, kā arī Personāla nodaļa, Protokola nodaļa, Informācijas nodaļa un parlamenta komisiju darbinieki. Šo amatu ieņēma līdz 2017. gada martam.

No 2017. gada oktobra atkal kļuva par Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktori. No 2017. līdz 2018. gadam bija ārštata angļu valodas pasniedzēja augstskolā RISEBA. K. Pētersone ir latviešu studenšu korporācijas "Zinta" goda filistre.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa aicināta, K. Pētersone bija Ordeņu kapitula locekle (2011—2015), turpinot šo lomu arī laikā, kad prezidents bija Raimonds Vējonis (2015—2019).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ www.km.gov.lv, Karina Pētersone Kultūras ministrijas mājaslapā
↑ www.saeima.lv Arhivēts 2008. gada 1. maijā, Wayback Machine vietnē. Karina Pētersone
↑ Latvijas Institūtu vadīs Kārina Pētersone

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īsa biogrāfija vietnē km.gov.lv (arhivēta lapa)
LPP/LC Valsts prezidenta amatam izvirza Pētersoni, informācija par kandidāti uz Valsts Prezidenta amatu vietnē tvnet.lv
Kārina Pētersone vietnē literatura.lv

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Ramona Umblija	Latvijas Kultūras ministre 1998. gada 26. novembris - 2002. gada 7. novembris	Pēctecis: Inguna Rībena
Priekštecis: Ainars Latkovskis	Latvijas Īpašu uzdevumu ministre sabiedrības integrācijas lietās 2006. gada 8. aprīlis — 2006. gada 7. novembris	Pēctecis: Oskars Kastēns

[1] www.km.gov.lv, Karina Pētersone Kultūras ministrijas mājaslapā

[2] www.saeima.lv Arhivēts 2008. gada 1. maijā, Wayback Machine vietnē. Karina Pētersone

[3] Latvijas Institūtu vadīs Kārina Pētersone

[1]

[2]

[3]